Kad vienu vai divas dienas pēc pirmās filmēšanas reizes sazināmies ar cilvēkiem, atbilde pārsteidzoši bieži ir līdzīga: pārsteidzis nevis notikums kameras priekšā, bet viss ap to. Cilvēku skaits telpā. Karstums. Gaidīšana. Tas, cik tehniski un cik neromantiski viss notiek. Turpmāk minētais ir tas, ko aktrises un aktieri mums regulāri pastāsta pēc savas pirmās ainas, apkopots, nevis citēts. Tas nav brīdinājums, bet gan tas, ko cilvēki labprāt būtu zinājuši iepriekš.
Cik daudz cilvēku ir telpā
Pirmais teikums pēc pirmās filmēšanas reizes bieži ir par klātesošo skaitu. Kamera, gaismas, skaņa, režija, ražošanas vadība, grims, filmēšanas laukuma asistents: parastā videoprodukcijā telpā ātri vien atrodas pieci līdz desmit cilvēki, kuri visi dara kaut ko citu un no kuriem lielākā daļa uz tevi neskatās, kamēr tu strādā.
Tieši tas ir aspekts, kas atvieglo situāciju, tiklīdz to reiz esi piedzīvojis. Šie cilvēki ir darbā, nevis skatās. Kameras asistents seko fokusam, skaņas cilvēks ieklausās, vai nekas nečaukst, grima mākslinieks raugās, vai nav izsmērējusies lūpu krāsa. Kas par ko ir atbildīgs, iepriekš var izlasīt, un pirms ienākšanas telpā palīdz zināt šīs lomas.
Cik gaiši un karsti ir zem gaismām
Studijas gaismas ir fiziska pieredze. Tās nāk no vairākiem virzieniem, ir asas, žilbina un silda. Pēc divdesmit minūtēm pilnā apgaismojumā āda ir mitra, grims jāpielabo, un koncentrēšanās kļūst jūtami grūtāka.
Praktiski tas nozīmē: daudz dzert, izmantot katru pārtraukumu, lai atvēsinātos, un pateikt komandai, ja tev reibst galva. Asinsrites problēmas zem prožektoriem nav vājuma pazīme, bet gan reakcija uz karstumu un ilgstošu stāvēšanu, un ikviena pieredzējusi komanda to zina.
Cik tehnisks ir process un cik maz tajā ir privātuma
Šī ir visbiežākā atsauksme. Filmēšana notiek īsos posmos, vairākas reizes, no dažādiem leņķiem, mainot pozīcijas, kas nepieciešamas attēlam, nevis sajūtām. Pa vidu tiek koriģēts apgaismojums, pārbaudīts savienojums, no jauna novietots mikrofons.
Tam pievienojas tas, cik maz privāta ir telpa. Durvis stāv vaļā, kāds ar kabeli ienāk ģērbtuvē, pārģērbšanās notiek garāmejot. Vienlaikus par notikumiem kameras priekšā runā lietišķi, un sākumā tas šķiet savādi: kurš kur guļ, kura roka kur jānovieto, kas notiks tālāk.
Šī lietišķība ir aizsardzība, nevis problēma. Kamēr par visu runā atklāti, nav mājienu, pelēko zonu vai situāciju, kurā kāds kaut ko pieņem par pašsaprotamu. Filmēšanas laukums, kurā tā vietā valda klusums un improvizācija, ir nepatīkamāks.
Ja biji gaidījis atmosfēru, sākumā tas var samulsināt. Pēc stundas parasti notiek pretējais: tehniskais lietišķums visu padara vieglāku, jo pārvērš procesu darbā. Palīdz to iepriekš saprast kā amatu, nevis situāciju, kurā jāļaujas sajūtām. Kā šāda diena ir strukturēta no ierašanās līdz darba dienas beigām, esam aprakstījuši pilnā filmēšanas dienā.
Cik daudz jāgaida
Lielāko daļu filmēšanas dienas veido gaidīšana. Gaidīšana uz uzstādīšanu, grimu, pārkārtošanu, uz kādu, kura vēl trūkst. Starp diviem kadriem bieži paiet divdesmit minūtes, kuru laikā tu pilnībā sagatavots sēdi halātā un neko nevari darīt.
Iemesls ir nekaitīgs: katram jaunam skatpunktam nepieciešams jauns gaismu uzstādījums, un gaismu uzstādīšana aizņem vairāk laika nekā filmēšana. Svarīgi zināt, ka šis laiks pieder pie filmēšanas dienas. Atlīdzība tiek noteikta par dienu, nevis par minūtēm kameras priekšā, un, ja filmēšanas diena kļūst ievērojami garāka par plānoto, par to iepriekš jārunā.
Šis brīvais laiks nogurdina vairāk nekā paši ieraksti, jo tu nevari atslābt, lai gan tajā pašā laikā neesi vajadzīgs. Ja to zini, sapako sev nepieciešamo: austiņas, grāmatu, uzkodas, siltas zeķes. Un, ja gaidīšanas laiku izmanto sarunām ar komandu, pēcpusdiena paiet vieglāk.
Ka ķermenis ne vienmēr sadarbojas
Šis ir aspekts, kas daudzus pirms tam nodarbina, bet pēc tam pārsteidz: ķermeniskas reakcijas nerodas, pazūd kadra laikā vai nenotiek pēc komandas. Tas attiecas uz visiem iesaistītajiem — gan aktieriem, gan aktrisēm.
Filmēšanas laukumā tā ir zināma parādība, nevis starpgadījums. Plāns tiek mainīts, priekšroka tiek dota citai ainai, tiek paņemts pārtraukums. Neviens to nekomentē, un tādēļ neviens nesamazina atlīdzību. Spriedze, ko rada gaidas, ir īstais traucēklis, un tā zūd, tiklīdz reiz esi piedzīvojis, cik pašsaprotami komanda ar to rīkojas.
Kas notiek pēc tam
Nākamā diena regulāri tiek novērtēta par zemu. Bieži parādās nogurums, kas neatbilst fiziskajai slodzei, jo to rada ilgums, karstums, spriedze un nepierastā vide. Ja vari, ieplāno nākamo dienu brīvu.
Daži papildus stāsta par emocionālu pēcietekmi. Parasti tā nav nožēla, bet gan tukšuma un satraukuma sajaukums, kas ilgst vienu vai divas dienas un pēc tam pazūd. Intensīvās darba dienās ar fizisku tuvību tas nav nekas neparasts. Palīdz ar to rēķināties, nevis uztvert to kā zīmi, ka kaut kas nav izdevies.
Tāpēc Aftercare nav greznība, bet darba sastāvdaļa: nevis uzreiz iesēsties automašīnā un trīs stundas vienam doties mājās, bet mierīgi notīrīt grimu, nomazgāties dušā, paēst, īsi parunāties un sajust, ka filmēšana ir pabeigta. Sarūpē sev kādu cilvēku vakaram, kaut vai tikai sarunai pa tālruni. Un, ja kaut kas nebija kārtībā, pasaki mums. Kritika par produkciju ietekmē to, ar ko mēs turpinām strādāt, bet tas, kādi aizsardzības noteikumi šajā procesā ir spēkā, aprakstīts sadaļā Drošība filmēšanas laukumā.
Ar ko otrā aina atšķiras
Gandrīz visas atsauksmes beidzas vienā un tajā pašā vietā: otrajā reizē bija ievērojami vieglāk. Iemesls ir vienkāršs. Pirmajā filmēšanas reizē uzmanību patērē nevis notikums, bet nezināmais, un pēc vienas dienas tas vairs nav nezināms.
Ja pirmajai filmēšanas reizei pieiet ar reālistiskām gaidām, viss norit mierīgāk: ilgi, gaiši, karsti, tehniski, ar daudz gaidīšanas un draudzīgiem cilvēkiem, kuri dara savu darbu. Tas, kas vēl jānoskaidro, ja sāc bez iepriekšējas pieredzes, ir ne tik daudz jautājums, vai tu to vari, bet gan vai apstākļi ir piemēroti.
Piezīme: Šis raksts sniedz vispārīgu pārskatu un neaizstāj medicīnisku vai psiholoģisku konsultāciju. Ja pēc filmēšanas ilgstoši jūties nomākts vai satraukts, meklē profesionālu palīdzību.